Rīgā vasara sākās ar lietainu un drēgnu laiku, tādēļ Latvijas Dzelzceļnieku biedrības priekšlikums braukt ekskursijā uz saulaino un viesmīlīgo Ungāriju, tika pieņemts ar atsaucību.
Pirmā diena, kas tika pavadīta ceļā, iepazināmies cits ar citu un “mielojām acis” ar skaistajām Polijas un Slovēnijas ainavām. Brauciena otrā diena bija bagāta ar iespaidiem, apskatot Miškoļcas termālo baseinu, kas atrodas milzīgas klints alā. Līdzās klintij esošā parka dīķī, ziedēja ļoti skaisti lotosi. Pa ceļam uz Budapeštu, apstājāmies nelielas pilsētiņas Egeras viesnīcā, kas atrodas līdzās minaretam, kā piemiņa no turku pakļautības un varas laikiem. Nākamās dienas rīta bija pastaiga un 13. gadsimtā būvētā cietokšņa apmeklējums un pilsētiņas apskate, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu. Tālāk mūsu ceļš turpinājās pa Skaisto dāmu ieleju. Restorānā Kulacs, kura interjers veidots ungāru nacionālajā stilā, degustējām dažus no slavenajiem Egeras vīniem. Vakariņu noslēgumā, kas noritēja jaukas čigānu vijoles skaņu, dziesmu un deju pavadījumā, mūs gaidīja pārsteigums. Divi mūsu grupas dalībnieki – Ivars PROBAKS un Rita OSIPOVA, pārvarot jautrus, bet nepavisam ne vieglus pārbaudījumus, visas grupas draudzīgu aplausu pavadījumā, tika apbalvoti ar goda nosaukumiem: Vīna pagraba direktors un Vīna pagraba saimniece, kas tika apstiprināts ar atbilstoša satura diplomiem.
No Egeras ceļš turpinājās uz Budapeštu. Vietējais gids Viktors, aizrautīgi stāstot, izvadāja mūs pa vēsturiskajām vietām. Jūsmojām par Ungārijas parlamenta ēkas krāšņo arhitektūru, bijām Budas karaliskajā cietoksnī, Peštas Zvejnieku bastionā, kā arī apskatījām Ķēžu tiltu pār Donavas upi. Uz kuģīša, peldot pa upi, klausoties mūziku un cienājoties ar šampanieti, vērojām karalisko un arī mūsdienīgo Budapeštas arhitektūru. No Helerta kalna un promenādē pa Donavas krastmalu varējām vērot un priecāties par izcili izgaismoto pilsētu naktī. Ungāri lepojas par izslavēto viņiem piemītošo viesmīlību. Mums izdevās par to pārliecināties pašiem, kad apmeklējām trīs restorānus, kuros ir nacionālā virtuve un tiek piedāvāta folkloras programma. Puštas miestiņā mums piedāvāja noskatīties interesantu šovu ar zirgiem un varējām pārliecināties, cik šie skaistie dzīvnieki ir lieliski dresēti un precīzi izpilda komandas. Iepazināmies ar 13. pasaules čempionu Lāzaru, pajūgā pavizinājāmies pa viņa īpašumiem, apskatījām muzeju, stalli, kroga sētu un noslēgumā mūzikas un dziesmu pavadījumā baudījām izcilas vakariņas ar vīnu. Nākamajā dienā mūsu ceļojums turpinājās ar pasakainas pilsētiņas Sentendres, kas atrodas Donavas krastā, apmeklējumu. Pilsētiņas ieliņas saglabājušās tajā izskatā, kāds tām bija 17. gadsimtā. Apmeklējām briljantu fabriku Caprice un Marcipāna muzeju. Tajā glabājas daudz brīnišķīgu priekšmetu. Ir ziedi dabīgā lielumā, mēbeles, rotaļlietas, simpātiska tvaika lokomotīvīte, kā arī divmetrīgas Maikla Džeksona un lēdijas Diānas statujas. Mums izcili paveicās ar laika apstākļiem – dienas bija saulainas, bet ne karstas. Neparasta bija peldēšanās vienā no lielākajiem Eiropas ezeriem – Balatonā, bet pastaiga pa Tihanas pussalas mazpilsētu ar suvenīru veikaliņiem un mīlīgām kafejnīcām, atstāja patīkamu iespaidu. Budapeštas apkaimē atrodas neliela pilsētiņa Višegrada. Mēs apstājāmies tajā, lai uzkāptu kalnā, uz kura ir 13. gadsimtā būvēts cietoksnis un apjūsmotu Donavas upes lokus. Pēdējo dienu, kad uzturējāmies Budapeštā, katrs varēja izmantot kā kurš vēlas. Un izvēle tur ir ievērojama. Tas ir Sečenas baseins, kura ūdens satur dažādas dziedinošas minerālvielas. Tāpat 1866. gadā būvēts zooloģiskais dārzs, kura zvēru mītnes var uzskatīt par arhitektūras pieminekļiem. Arī gājēju iela un pazīstamais tirgus, kurā var nopirkt populāro ungāru vīnu Buļļa asinis un sauso paprikas garšvielu. Ar pilnām somām ungāru vīna un labiem iespaidiem atgriezāmies mājās. Ungāriju ir vērts apmeklēt, kaut vai tā iemesla dēļ, lai uzzinātu cik savdabīga un skaista ir šī zeme, un vēlreiz pārliecināto – nekur nav tik labi kā mājās!