11.jūlija rītā 43 Latvijas Dzelzceļnieku biedrības biedri pulcējās, lai dotos divu dienu braucienā uz Sāmsalu. Braucot līdz Virtsu grupas vadītājs Zigmunds iepazīstināja ar plānoto brauciena maršrutu Igaunijas salās, stāstīja par ceļa posmā Rīga – Ainaži esošajiem ievērojamiem apskates objektiem Latvijā.
Trīsdesmit minūšu garais brauciens ar prāmi uz Muhu salu, Igaunijas trešo lielāko salu, šķita pārsteidzoši īss, jo pat prāmi nepaspējām īsti izstaigāt un iepazīt.
Muhu sala mūs sagaidīja viesmīlīgi – spīdēja saule, pūta viegls vējiņš, valdīja klusums, miers, kas vedināja atslābināties un baudīt apkārtesošo dabu.
Pirmais apskates objekts bija tipiskais igauņu zvejnieku ciemats Koguvu. Ciemats pārsteidza ar akmeņu krāvumu veidotām sētām, glīti izpļautiem pagalmiem, uzrakstiem pie vārtiem, kur sākas privātā teritorija.
Ja grupas vadītājs nebūtu pievērsis uzmanību pārbraucienam no Muhu salas uz Sāmsalu pa Baltijas garāko dambi, tad diez vai kāds to būtu pamanījis, jo līdzenais ceļš un šķietami seklais ūdens klajums neradīja sajūtu par kaut ko vērā ņemamu.
Sāmsalas apskati sākām ar Kāli krāteri, kur 700 gadu pirms mūsu ēras nokritis meteorīts. Katrs brauciena dalībnieks veica 110 metru garo ceļu ap Kāli krāteri, domās izsakot savu karstāko vēlēšanos, jo, kā teica grupas vadītājs, vēlēšanās piepildoties. Visas ceļojuma dāmas veltīja vismaz 10 minūtes fotosesijai magoņu laukā, kas reibinoši smaržoja pēc bērnības.
Sāmsalas galvaspilsētā Kuresārē apmeklējām bīskapa pili, kas ir lielisks konventa tipa viduslaiku pils paraugs Baltijā ar vareniem nocietinājuma vaļņiem un gotisku interjeru. Tad devāmies uz Sāmsalas galējo dienvidu punktu – Sirves zemesragu, no kurienes visi mājām tālu selgā redzamajai Kolkasraga bākai un meklējām laimes akmentiņus. (Dabīgi veidotus akmentiņus ar caurumu vidū.)
Nakti pavadījām viesu mājā, kas pārsteidza ar skarbām, senatnīgām un vienlaikus arī modernām guļbūvēm .Numuriņos smaržoja pēc priedes sveķiem un meža.
Tūlīt pēc brokastīm braucām skatīt Pangas klintis, kas paceļas 22 m augstumā virs Baltijas jūras. Šī vieta bija neparasta ar stipri liektajiem koku stumbriem, ar stāvo klinšu nogāzi, ar daudzajiem kadiķiem un ziemeļu pīlādžiem. Šķiet, ka šajā vietā katrs būtu ar mieru meditēt vēl vismaz stundu.
Viens no Sāmsalas simboliem – pēc holandiešu parauga veidotais Anglas vējdzirnavu komplekss, ļāva salīdzināt Latvijas Brīvdabas muzeja krājumu klāstu ar šeit esošajiem senajiem darba rīkiem un secināt, ka mums vajadzētu mācīties no kaimiņiem prasmi sevi pasniegt. Pa ceļam uz Māsilinnu – 14. gadu simta Livonijas ordeņa Zonnenburgas cietokšņa pilsdrupas iespaidīgajiem velvētajiem pagrabiem, piestājām pie senākās Sāmsalas pagāniskās baznīcas, kuras griestu zīmējumos simboliski attēlota meteorīta/saules nokrišana, “saulīte” ar salauztu kāju.
Domāju, ka visu brauciena dalībnieku vārdā varu teikt paldies Latvijas Dzelzceļnieku biedrībai par labi organizēto ekskursiju, par gūtajām pozitīvajām emocijām un sajūtām, kas dos enerģiju un spēku turpmākajam darba posmam, par atpūtu nedēļas nogalē.